Paliela lapiņsēne ar biezu tumši zaļganbrūnu vai tumši olīvzaļu cepurīti (vidū nereti melnganu), kura mitra ir lipīgi gļotaina;
ar sākumā bāli dzeltenīgam, bet vēlāk pelēcīgi dzeltenīgām lapiņām, kuras ir cieši viena pie otras un ir gar kātiņu nedaudz nolaidenas;
ar samērā īsu kātiņu, kurš ir gaišāks nekā cepurīte, mitrā laikā lipīgi gļotains, bet sausā spīdīgs.
Bojājumu vietās izdala daudz baltas, dedzinoši sīvas piensulas. Aug mitrās vietās zem bērziem un eglēm no jūlija līdz novembrim.
Ļoti bieži sastopama. Latvijā, kā arī vispār Austrumeiropā tiek uzskatīta par labu ēdamo sēni; jānovāra vismaz 25 minūtes sālītā ūdenī,
kurš pēc tam ir jānolej, un tad vēl aukstā ūdenī jāmērcē divas diennaktis. Var izmantot sālītā, skābētā vai arī marinētā veidā.
Kādā XX gadsimta 80. gadu zinātniskā pētījumā cūcenēs ir konstatēta mutagēna viela, kura varētu sekmēt vēža izraisīšanos.
Itin nekādi dziļāki pētījumi, kuros būtu konkrētāk izvērtēta cūceņu ēšanas reālā ietekme uz saslimstību ar vēzi, nav sekojuši.
The size of this mushroom can range from 7 to 15 cm (exceptionally 20 cm) in diameter.
Spore powder is cream-colored with pink tinge. Flesh produces white, very astringent milk when broken.
It needs much moisture and is most abundant in spruce forests and under birches. It growing season is from July to November.
It is very common in Latvia. In this country as well as elsewhere in Eastern Europe this mushroom is considered edible.
It is very tasty when pickled in vinegar or salted in spices,
but is has to be boiled for at least 25 minutes and then soaked for two days to remove its bitterness.
In the eighties, a paper was published, warning that this mushroom may be cancerogenic.
However, no further research on the issue has followed.
